Akvārija izgudrotājs ir Filips Henrijs Hosē, kurš dzimis 1810.gadā Anglijā. Kopš bērnības viņam paticis būt dažādu ūdeņu tuvumā, pētot notikumus to dzīlēs. Galu galā Filips zivju dēļ zaudēja galvu 17 gadu vecumā, kad devās uz Ņūfaundlendu. Zivis bija izdarījušas tieši trāpījumu viņa sirdī, tāpēc Filips Hosē nolēma būt kopā ar tām nepārtraukti, ieviešot mājās akvāriju.

Pēc tam Filips Hosē uzzināja, ka senie ķīnieši turējuši zelta zivtiņas jau tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras. Turklāt Ķīnas imperatori turēja ar lotosa ziediem dekorētas porcelāna vāzes ar ūdeni. Zemniekiem neesot bijis tik viegli – viņi veidojuši mājdzīvnieku mājvietu no rīsu salmiem, kas bijuši savīti tik cieši, ka ūdens pat nesūcās laukā. Viena nelaime – šādā gadījumā zivis pītajos grozos varēja redzēt tikai no augšas.

Pastāvēja vēl kāda būtiska problēma – nebija atrisināta floras un faunas vides izveide akvārijā, kas zivīm ir skābekļa avots. Tāpēc pirmajos akvārijos zivis nespēja dzīvot īpaši ilgi, jo ūdeni vajadzēja mainīt ik pēc pāris stundām. Šāds stress neapšaubāmi atstāja sekas: samazinājās zivju dzīves ilgums un tās nespēja radīt pēcnācējus.

Līdz 1850.gadam Filips Hosē strādāja Ņūfaundlendā, Kanādā, Alabamā un Jamaikā, kad pieņēma svarīgu lēmumu – veltīt visu atlikušo mūžu jūras dzīves pētniecībai. Tas bija tieši viņš, kurš izgudroja diezgan liela izmēra pārskatāmu kuģi, ko nosauca par akvāriju.

Pirmais akvārijs, kas tika atvērts publiskai apskatei, tika izveidots Londonas Rīdženta parkā 1853.gada pavasarī. Pēc notikumiem Londonā publiskie akvāriji parādījās Berlīnē, Neapolē, Parīzē, ASV. Taču īstais “akvāriju bums” parādījās pēc tam, kad akvārijs tika prezentēts Pasaules izstādē Parīzē 1867.gadā. Šis notikums spēlēja nozīmīgu lomu vaislas zivju attīstībā.